SĀKUMS
DIEVKALPOJUMI
KALENDĀRS
PASĀKUMI
NOZARES
     Jauniešu nozare
     Diakonija
     Svētdienas skola
     Anonīmie alkoholiķi
     Laulāto kurss
VĒSTURE
FOTO ALBUMS
RAKSTI
MĒS TICAM
AIZLŪGUMI
KONTAKTI

"Centieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs." (Lūkas ev. 13:24) Kādēļ tad ne? Tādēļ, ka viņi nezina, kas ir šaurie vārti. Ticība ir tā, kas dara cilvēku mazu, jā, pavisam niecīgu, tā ka viņš zaudē cerību uz saviem darbiem un turas tikai pie Dieva žēlastības, atteikdamies no visām citām lietām. Bet kainiski svētie (tas ir darbu svētie, skat. 1. Mozus grāmatu 4:3-5) domā, ka šaurie vārti ir labie darbi. Tādēļ viņi nekļūst mazi un neatmet cerību uz saviem darbiem, jā, viņi tos sakrāj lielos maisos, apkraujas ar tiem un mēģina ieiet Debesu valstībā – to nav iespējams izdarīt, gluži kā kamielim ar savu lielo kupri ir neiespējami iziet caur adatas aci. /M.Luters/

 
Svētdienas skola notiek katru svētdienu plkst.10:00
Piedāvājam lasīt, kas notiek mūsu draudzes svētdienas skolā
un  ko saka bērni, vecāki, audzinātājas... vai arī apskatīt galeriju lapas apakšpusē...



     


Kāpjot augšā pa kāpnēm uz svētdienas skolu, es jau dzirdu, ka tur kāds dzied dziesmas. Skaidrs, tātad mūzikas nodarbība. Tūlīt arī došos iekšā- bērni vēl nezina, ka es ieradīšos. Bērni dzied dziesmiņu: „Katru nakti un katru dienu piederu es Tev. Paldies sakām, debess Tēvs, ka Tu mīli mūs. Katru nakti un katru dienu uzlūko Tu mūs...” Mūzikas skolotāja jautā, par ko bija dziedātā dziesma, un bērni mēģina atbildēt. Skolotāja  stāsta, par ko tā ir... Vēl dzied dziesmas par to, ka “Dievs visu pasauli savās rokās tur” un “Šī ir tā diena”. Tās ir ar kustībām.


Pēc izdziedāšanās bērni sadalās divās grupās – lielākie un mazākie. Iesākumā palieku pie jaunākajiem. Viņu nodarbības tēma šajā reizē ir „Pazudusī avs”.
Pie jaunākās grupiņas sēž arī kāda māmiņa. Atbildot uz jautājumu, “kāpēc jūs nolēmāt, ka jūsu bērnam ir jānāk uz Svētdienas skolu”, viņa atbildēja: ”Lai viņš izzina, kas ir Dievs, lai viņš Viņu pazītu, jo Dievs viņiem ir stāvējis klāt manā acu priekšā, es to esmu izjutusi, un es vēlos, lai bērnus sargātu Dievs.” Viņa arī savu reizi pārrunā par Svētdienas skolā darīto.


Tiek izdalītas Bērnu Bībeles un uzšķirts stāsts par pazudušo avi. Visi tiek aicināti pie galda. Bet viens puika saka, ka ļoti negribas. Viņš piesaista manu uzmanību, un es dodos pie zēna uz paklāja, kur viņš spēlējas. Zēna vārds ir Jānis un viņam patīkot Svētdienas skola. Jānis te parasti spēlējoties. Viņam interesējot mašīnas (kā jau īstam puikam). Jautājot, par ko viņi parasti runā Svētdienas skolā, Jānis atbild, ka par Dieviņu. Vienīgi, šķiet, viņam nepatīkot lasīt Bībeli, bet viss saprotams, jo mazajiem labāk ir par Dievu stāstīt un pakāpeniski dot lasīt Bībeli, lai to mācītos darīt jau no mazotnes, bet neuzspiest kādas lietas, lai neradītu negatīvu attieksmi pret Dievu jau no mazotnes. Vajag ļaut bērniem izvēlēties pašiem un izjust, ko šāda izvēle dod. Šķiet, ka nepalīdz, ja sakām, ka sāp tad, kad dabū pa pirkstiem ar elektrību – tā ir dzīves skola.

Skolotāja ir izlasījusi stāstu par pazudušo avi un izdala bērniem baltas aitiņas, kas jāizkrāso. Tiek ņemti zīmuļi, un notiek krāsošana. Kāds no bērniem arī min, ka pats redzējis, kā pie viņa pienāca aitiņa. Skolotāja skaidro, ka tās aitiņas, būtībā, esam mēs paši, ko Jēzus glābj.†

Mēs varam arī teikt, ka Jēzus mūs šeit aicina, nevis esam te tāpat vien. Jēzus par mums ir lūdzis, arī par to, ka mammīte mūs atved uz Svētdienas skolu.

Tiek aicināts arī Jānis, lai izkrāsotu aitiņu. Viņš raušas kājās un skrien to krāsot. Ievēroju vēl kādu puisi, kurš visvairāk atbild uz skolotājas uzdotajiem jautājumiem, un, teikšu, ka pat diezgan zinoši.

Tālāk dodos pie lielākās grupas, kur runā par mācekļiem, kas sekoja līdzi Jēzum „cilvēkus zvejot”, spriež, ko nozīmē „zvejot cilvēkus” un secina, ka Jēzus tos iemācīs nedarīt sliktos darbus, darīt tikai labu, negrēkot . No tiem laikiem esot cēlies simbols – zivtiņa.

Tālāk lasa un pārrunā stāstsu par Jēzus kārdināšanu tuksnesī.

Vēlāk atgriežos pie lielākās grupiņas

Ziņas(Z): Čāāāu!

Bērni: Čāāāu!

Z: Kāpēc jūs nākat svētdienas skolā?

Kāda meitene: Tādēļ, lai iemācītos par Dievu.

Kāda cita uzreiz: Mamma lika.

Vēl skan atbilde: Lai tiktu jauniešu grupā, kur ir ļoti jauki (smejas). Vēl kāda meitene bilst, ka viņas draudzene no viņas nošpikoja un arī nāk.

Z: Forši! Es arī gāju, man ļoti patika!

Kāda meitene jautā man, cik es gadus esot gājis, bet es atbildu, ka neatceros. Jautāju:”kuras nodarbības jums vislabāk patīk?” Izskan dažādas atbildes – dejošana, dziedāšana, teātra  spēle (šī meitene piedalījās Ziemassvētku lugā).

Z: Kas jums lika nākt, nevis lika, bet atveda?

Bērni: Ome! Vēl viena no viņām, atvedusi divas meitenes uz šejieni ( izbrīnos ). Meitenes stāsta, kura kurai ir klasesbiedrene.

Z: Ko jūs šeit gribētu?

Meitenes: Lai būtu ko ēst! LAI BŪTU SILTS (viennozīmīgi)!!!

Z: Un ko jūs šeit gribētu darīt?

Bērni: Dejot! Dziedāt!

Z: (jautāju vienai meitenei) Un tu varbūt ej kaut kur dejot bez Svētdienas skolas- skolā kādās nodarbībās, vai kur citur?

Meitenes sāk stāstīt, kurus pulciņus apmeklē un ar ko nodarbojas - dejo un dzied.

Skolotāja ienes karogu, ko jaunieši gatavoja uz Jauniešu dienām Liepājā, un zivs koka figūriņu.

Tad es jautāju, vai viņi esot dzirdējuši, kā tieši cēlies zivs simbols. To viņi neesot dzirdējuši. Tad es pastāstu stāstu, ko es pats biju dzirdējis, ka tad, kad pirmie kristieši gāja satikties, viņus vajāja. Tad viņi tikās visādās slepenās vietās un tajās ar krītu zīmēja uz durvīm un sienām zivs simboliņu. Tikai savējie zināja, kas tur atrodas. Skolotāja piebilst, ka arī mūsdienās var redzēt uz mašīnām un citur šo simbolu. Tas liecina, ka tur ir kristieši.

Ierodas arī Svētdienas skolas direktore Evija. Atgriežos pie jaunākajiem, un viņi jau ēd cepumus un dzer kakao. Man arī tiek ieliets dzēriens un piedāvāti cepumi. Jautāju, ko viņiem vislabāk patīk šeit darīt. Atskan atbilde, ka lūgt Dievu. Pajautāju, kas vēl šķiet interesanti? Uzreiz saku, ka Jānim vislabāk patīk mašīnas. Skolotāja pajautā Rolandam, un viņš atbild, ka mašīnas. Vēl kāds saka, ka krāsot, un te mēs ar skolotāju abi smejamies, jo vaigs jau  nokrāsots. Šajā grupiņā divi Jāņi, nesaprotot kuram jautā. Tad Jānis, kuram patika spēlēties ar mašīnām, pastāsta, ka šajā grupiņā viņam ir māsa un arī lielajā grupiņā otra māsa. Vēl viņš stāsta par sevi—kur dzīvo un ka patīkot lasīt kādu žurnālu. Graužam cepumus, un es aprunājos ar skolotāju Elitu par dažādām lietām. Viņa min, ka šoreiz esot maz bērnu aukstā laika dēļ, ka citreiz te esot tāds „šums”.

Es ieminos, ka mūsu Svētdienas skolā salīdzinoši ar citām Svētdienas skolām ir  daudz bērnu, un viņa piekrīt. Sarakstā esot 20 bērni. Skolotāja min, ka varēja būt vairāk bērnu, it sevišķi lielie. Viss sākas ar mazajām grupām, un tad viņi pamazām iet uz lielajām grupām. Skolotāja norāda: „Paskat, cik tie gudri – Zenta un Dainis, kas visu laiku nāk. Kā prasa, viņi uzreiz atbild visu ko.” Viņa turpina, ka mazie arī ir interesanti. Viens puisītis, kurš šobrīd  nav klāt, visu tā stāsta par Dievu mājās. Par viņa zināšanām priecājas mamma. „Redzi (norāda uz Jāni), viņš spēlējās, nenāca, bet dzird, kas tiek stāstīts.”

Skolotāja Elita. Svētdienas skolā kalpo vismaz piecus gadus. Iesākumā nemaz neesot bijusi tāda doma. Gribēja kaut kur kalpot, bet nezināja kur. Esot saukta ēdienu gatavot, bet ikdiena jau saistīta ar ēdiena gatavošanu, tāpēc domājusi, ka nevēlas arī šeit to darīt. Tad mācītājs esot no kanceles uzrunājis, vai kāds vēlas kalpot Svētdienas skolā, vai kāds ir strādājis jau skolā. Tad atcerējusies, ka kādreiz jau esot strādājusi skolā, un tas esot pilnībā uzrunājis, ka šeit jānāk. Draudzē esot nonākusi caur asarām, bet Dievs dziedinājis no smagas slimības, kur ārsti visu ko esot stāstījuši, bet Dievs esot dziedinājis. Caur šo notikumu arī nonākusi pie Dieva pa īstam. Patīkot darboties tieši ar pašiem mazākajiem bērniem. Dievs caur viņiem runājot un darot patiešām brīnumus caur viņiem. Mamma atnākot un sakot, ka brīnās, ka bērns tādus vārdus zina. Citreiz liekoties, ka nesapratīs, bet paņemot Bībelīti, viņiem izlasot un ar saviem vārdiem aprunājoties. Un viss notiekot! Tiešām brīnumi notiekot! Kopš esot pie Dieva, skolotāja visur saskata Dieva darbu, ko Viņš dara pie mums, kā pie mazajiem bērniem, tā arī pie pašas. Kā Viņš te ievedis, tas arī esot Dieva brīnums.  Dievs mūs atved uz šejieni kā pazudušās avis (kā šodienas tēma). Jēzus ir atradis gan pašu, tāpat arī bērnus caur vecākiem. Un kāpēc? Kā? Tā viss notiek. Par Svētdienas skolu uzzina no pazīstamiem. Caur bērniem, arī draugus atved līdzi. Tālāk pasaka mammai, kas atnāk uz Alfas kursu. Un viss notiek! Un caur bērniem, liekas, tas esot vislielākais brīnums!

Satieku kādu tēti, kurš gaitenī gaida savējos. Uz jautājumu, kāpēc viņš nolēma, ka viņa bērniem jāapmeklē svētdienas skola, saņemu atbildi, lai no mazotnes, kā saka, tā ir ierasta lieta. Nav tā kā padomju laikos vispār neviens neko nezināja.

Skolotāja Gita. Uz draudzi atnāca, jo sapazinās ar nākamo vīru un vēlējās ātrāk salaulāties. “Nebija iesvētes grupas, un tad mēs  individuāli gājām pie  mācītāja Oskara runāt. Viņš mūs “ievilka”, runāja tik forši un skaisti. Un tad uzreiz bija brauciens uz    Taize, Inita(red. Inita Neimane) arī brauca. Tas bija kā kāzu ceļojums. Braucienā uz Taize iepazināmies ar cilvēkiem no draudzes. Un tad pašai  gribējās kaut ko darīt draudzē. Pietrūka kaut kā, jo tajā laikā nestrādāju un vēl neko nedarīju.” Īsti neatceras, cik ilgu laiku kalpo svētdienas skolā. Bet ļoti patikuši bērniņi. Pašai trīs bērni, kuri arī nāk uz Svētdienas skolu. Viņas mazākajiem bērniem lielāka visatļautība. Kad mammas nav klāt, kad aiziet uz baznīcu, tad tik labi bērniņi  (smejas). Saka, ka svētdienas skola nepieciešama, lai jau no mazotnes ieaudzinātu ticību  Dievam, ka labi darbiņi jādara, nedrīkst sliktus darīt.

Sarunājos vēl ar diviem vecākiem, kuri atbildēja, ka viņiem šeit vienkārši esot piedāvāts nākt. Te esot mīļi un patīkami bērniem, mīlestību iemāca. Uz svētdienas skolu nāk divi bērni, un abi esot apmierināti. Mājās stāstot, ko viņi taisījuši, ko veidojuši, par ko runājuši. Notvēru vēl kādu tēti, kura bērni arī apmeklē Svētdienas skolu. Viņi šeit nākot, lai vēl vairāk iemācītos par Dievu, nekā pats mājās var iemācīt. Bērni noteikti ar to esot apmierināti. Ja bērni ir apmierināti, tad arī pats esot apmierināts. Katru reizi pārrunājot, kas darīts Svētdienas skolā. Tātad vecāki interesējas.

Gaitenī satiku kādu meiteni, kura arī agrāk apmeklēja svētdienas skolu, bet nu jau ir pievienojusies draudzes jauniešiem. Agrāk esot paticis. Īpaši neatceras, kā esot bijis, jo tas jau pirms laba laika. Svētdienas skola ir laba, jo varot uzzināt par Dievu, lai nonāktu Debesīs un dabūtu mūžīgo dzīvību.

Svētdienas skolas vadītāja Evija. Iesākumā bija svētdienas skolas skolotāja kādus četrus gadus, un tad mācītājs piedāvājis pārņemt vadību. Kā kristietei Lieldienās aprit desmit gadi kopš tika iesvētīta, un no tās reizes apzinās sevi par kristieti. Svētki! Apaļa jubileja. Esot doma savākt visus, kas kopā esot iesvētījušies tajā reizē. Dzīvē esot bijusi lielāka problēma, ar kuru pati nav varējusi tikt galā. Tā arī atvedusi uz draudzi. Patīk bērni, tāpēc arī šeit esot un arī bērnu dārzā strādājot, un vispār viss saistīts ar bērniem. Brīžiem griboties rauties projām no Svētdienas skolas, bet Dievs atliekot atpakaļ šajā nozarē (smejas). Svētdienas skola ir nepieciešama, jo bērnu dārzos neesot kristīgās mācības atšķirībā no skolām. Tā ir vecāku izvēle. Nepilnība - vienmēr esot tradicionālais laika trūkums.

†”Pilnības” tādas, ka ir ļoti labas skolotājas (smejas), un tas arī visu kompensē. Visas ir ļoti atsaucīgas un jaukas, vienā vārdā sakot. Strādā svētdienas skolā ar to, kas ir, ar tiem līdzekļiem, kādi ir konkrētajā brīdī, neesot pat īsti par to domāts – neesot vīzijas uz priekšu. Vienīgi varētu bērnus aizvest vairāk izbraukumos. Bet kaut kā visas lietas tiekot risinātas – ar draudzes palīdzību, pašas ar savu. Devu iespēju Evijai uzrunāt lasītājus, un viņa saka, lai visi nāk uz svētdienas skolu, te ir ļoti forši! Var dabūt cepumus, kakao, jaunus draugus, iespēja uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu, jo ikdienā jau bērni maz ko redz no labā – filmas, multenes. Bērni jau paši nemāk analizēt, ko pieaugušie māk.

Dace Valtere ir te jau 4 gadus, un ir labi. Viņu uzaicināja Līga Freiberga. Bija ļoti nobijusies, jo nezināja no kristīgām lietām pilnīgi neko, kur nu vēl dziesmas! Līga iedrošināja, Evija ar smaidu uzņēma, bērni ar entuziasmu sagaidīja... un tā nu jau 4 gadus! Nonāca Dobeles ev. Lut. draudzē caur sv. skolu.Tur ieraudzīja tik gaišus cilvēkus, ka saprata - ja tā darbojas Dievs, tad arī viņa tur grib būt!

Pie Dieva nonācu caur bērniem, gan saviem personīgajiem, gan caur svētdienas skolas bērniem, gan caur brīnišķīgiem bērniem un jauniešiem kristīgajās nometnēs. Par kristieti sevi uzskata kādus 3 gadus,kopš tika iesvētīta, jo no tā laika Dievs pa īstam dzīvo viņas sirdī. Bērni ir viņas būtība, citu neko nemāk. Mūzika ir viņas sūtība - ar mūziku ir kopā no tā brīža, kad pamostas, līdz tam, kad iet gulēt (ar maziem izņēmumiem, kad mazliet uzēd vai palasa kādu grāmatu). Svētdienas skola vajadzīga, lai bērni uzzinātu, ka kopā ar Dievu, ka, pazīstot Jēzu, mūsu ikdiena var būt gaišāka un mīļāka. Kur gan citur bērni to uzzinātu, jo ne jau visiem ģimenē tiek stāstīts par to. Kaut nu vairāk būtu tādu vecāku, kas nebaidītoos un sūtītu bērnus pie mums. Draudzē reizēm „patusē“ ar jauniešiem, reizēm piepalīdz draudzes korī, ja ir vajadzība būt noderīgai, cenšas neatteikt jebkurā vajadzībā. Svētdienas skolā pozitīvs ir jaukais kolektīvs, mīļie bērni un Dievs, protams! Trūkums ir šausmīgais aukstums ziemas mēnešos. Dieva ziņā ir palīdzēt, lai to labotu. Nebaidieties no vārda- svēdienas skola! Tā varētu būt kaut vai otrdienas skola. Vediet savus bērniņus pie Dieva! Tā taču ir teikts arī Bībelē!†

Inga Linde bijusī svētdienas skolas vadītāja un audzinātāju aizvietotāja nu jau laikam 14 gadus sevi varētu saukt par kristieti. Īsi sakot, pateicoties dēlam, jo gatavojās viņa kristībām, bet patiesībā tas esot daudz garāks un atsevišķs stāsts. Dzīvoja Dobelē, un viņas vecāki bija savā laikā iesvētīti luterāņu baznīcā. Citas intereses nebija, tāpēc arī nonāca šajā baznīcā. Iepazinās ar jaukiem cilvēkiem, kas arī nesen bija uzsākuši savu ceļu pie Dieva un jau kalpoja svētdienas skolā. Viņi uzaicināja, un Inga  nolēma pamēģināt. Tā arī palika. Svētdienas skolā kalpo jau ilgāku laiku ar pārtraukumiem. Tagad aizvieto īpašos gadījumos. Uzsāka kalpot 1994.gadā. Tie ir nu jau 13 gadi. O! Cik daudz! No tiem vienu gadu vadīja svētdienas skolu (palaida Eviju mācību atvaļinājumā). Šobrīd atkal ir aizvietotāja, ja kāda skolotāja nevar tikt. Kad sāka strādāt svētdienas skolā, pašas bērni bija mazi un bijām taču arī solījušies audzināt viņus kristīgā garā. Inga stāsta, ka viņai patīk bērni. Un svētdienas skola ir kas īpašs. Tā ir mīlestība.

Šobrīd kalpo pie grāmatu galda, palīdz cilvēkiem izvēlēties, kādu literatūru lasīt. Tad vēl palīdz dēlam veidot draudzes avīzīti. Un šobrīd kalpo Alfas kursā. Tas viņai patīk visvairāk. Gaida katru otrdienu, kad satiks jaukus cilvēkus. Pozitīva ir daudz – bērni iepazīst Dievu, viņiem ir kur palikt, kamēr vecāki ir dievkalpojumā, Ziemā, protams, ir aukstums. Ja grib, var jau sameklēt nepilnības, bet citādi ir jau labi. Laidiet bērniņus uz Svētdienas skolu, tas ir brīnišķīgs laiks viņiem. Tur ir jaukas un mīlošas skolotājas. Tur ir arī jautri!! ý

 

Intervēja un rakstu sagatavoja Aivis Linde; autora foto no svētdienas skolas nodarbības, intervijas reizes.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:
aplūkot atsauksmes (0)





Meklēšana
Copyright © 2006; Created by MB Studija »