SĀKUMS
DIEVKALPOJUMI
KALENDĀRS
PASĀKUMI
NOZARES
VĒSTURE
     Mācītāji
FOTO ALBUMS
RAKSTI
MĒS TICAM
AIZLŪGUMI
KONTAKTI

Velns cenšas atturēt mūs no lūgšanas un sajaukt mums galvu, lai par lūgšanu pavisam aizmirstam un nomokām sevi gandrīz līdz nāvei, pirms vēl esam sākuši lūgt, jo viņš labi zina, ko lūgšana spēj paveikt. (..) Mums būtu jāpierod ik reizi, tiklīdz uzbrūk bailes un posts, tūliņ mesties ceļos, lai atklātu Dievam savas vajadzības – tad arī Viņš mums palīdzētu. Jo lūgšana ir brīnišķīgas zāles, kuras vienmēr palīdz un nekad nepieviļ – ja vien mēs tās lietojam. /M.Luters/

Vēsture

     Pirmā kristīgā baznīca Dobelē atradusies kopš 1347.gada viduslaiku pilī un vairāk vai mazāk kalpojusi tās iemītniekiem vēl 17.gadsimtā. Blakus pilij, otrpus Bērzes upei augot pilsētiņai, radās nepieciešamība celt dievnamu pilsētas iedzīvotāju un, iespējams, arī apkārtnes nevācu ļaužu lietošanai. Tradicionāls uzskats, ka baznīcas pamatakmens likts 1495. gadā, ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga laikā. Cik liela un kāda izskatījusies šī 15.gadsimta baznīca, nav zināms, bet jau 16.gadsimtā dievnams miestā ir bijis, jo 1567.gada vizitācijas dokumentos Dobeles baznīca minēta atjaunojamo vidū. Tālākās skopās ziņas galvenokārt vēsta par torņa būvēm un pārbūvēm, mūra slikto stāvokli un citiem labošanas darbiem, tikai daļēji atklājot to saturu. 1595.gadā minēts lielāks naudas ziedojums jaunas baznīcas būvei, bet 1624.gadā iet runa par jauna torņa celšanu, kurš līdz gadsimta beigām atkal sabojāts. 1694.gadā to ceļ no jauna. Var domāt, ka 200 gados baznīca ieguvusi tādu ārējo izskatu, kas līdzīgs tagadējam: garens korpuss, kurā austrumu galā atrodas zemāka apsīda ar apaļu noslēgumu, bet rietumu galā masīvs vairākpakāpju tornis. Apmēram šāda izskata baznīca attēlot arī 17.gs. zīmējumā, vienīgi torņa pārseguma forma ir atšķirīga: baroka ietekme skārusi arī Dobeli. Apsīda un baznīcas korpuss bijuši segti ar kārniņu jumtu, torņa klājums, iespējams, bijis no koka dēlīšiem.

      Tomēr arī nākamie 300 gadi ienesuši korekcijas dievnama izskatā. Jau 1739.gadā tornis un mūri tiek uzskatīti par bojātiem, bet 1788.gadā zibens iesper tornī, pāris gadu liekā to uzbūvē no jauna, un torņa pārklājums iegūst četrslīpju noslēgumu. 19.gadsimta pārbūves baznīcas ārpusi daudz nepārveido, bet, svinot 400 gadu jubileju, rodas ideja par torņa smailes paaugstināšanu. To realizē 1907.gadā laikmeta noskaņojumam atbilstošā, gotikas iedvesmotā stāvā smailē ar trijstūra zelmeņiem četrās pusēs un dzeguļu joslu par mūra malu. Līdz ar to Dobeles baznīcas arhitektoniskais veidols ir ieguvis šodienas izskatu, kurā dominante ir masīvais, uz augšu nedaudz sašaurinātais piecpakāpju tornis, kura mūra varenās plāksnes uzirdina div- un trīsarku lodziņi, kas katrā stāvā ierīkoti atšķirīgā skaitā un izskatā.

      Dodoties iekštelpā, katrs nācējs pakļaujas dramaturģijai, ko diktē baznīcas arhitektūra. No parastās, ikdienišķās vides pirmais ir gājiens cauri krēslainai torņa telpai - vēsai un mazliet noslēpumainai. Vēl daži soļi zem ērģeļu luktām, garām kolonām, kas tās balsta, un paveras labi apgaismota telpa ar vienkāršiem, tumšiem soliem abpus ejai un altāri tālumā. Svētā rituāla vietu no baznīcēniem atdala ne tikai attālums, Tā patiesībā ir pilnīgi cita telpa, atšķirīga savās proporcijās un pārsegumā. Domājams, ka tagadējā altārtelpā, ko pārsteidz mucas tipa velve ar lunetēm virs logailām, bija visa sākotnējā baznīca, kurai laika gaitā piebūvētas pārējās ēkas daļas. Arī altārtelpas logi pašreizējo smailloka arkas pārsedzi un sīko rūšu dalījumu ieguvuši kādā no pārbūvēm. Sastopama ziņa, ka 18. gadsimtā logos bijušas vitrāžas - vapeņi. Arī tās līdz mūsu dienām nav saglabājušās, tāpat kā barokālais tornis, kurš varēja izturēt konkurenci ar pils daudzajiem torņiem. Nav saglabājusies arī Jelgavas zīmēšanas skolotāja Kārļa Jākoba Reinholda Milnkelda altārglezna "Kristus debesbraukšana". Tās vietā tagad ir pēc Kandavas baznīcas altāra gleznas parauga darinātā "Golgāta". Šo iespaidīgo izmēru darbu arī gleznojis jelgavnieks Kīperts. Nav zināms, kāda izskatījusies kancele, ko būvējis galdnieks no Rostokas D. A. Millers. Domājams, būdams apmierināts ar savu darbu, viņš veltījis ziedojuma tekstu, kas uziets pārbūvējot kanceli. Pirmā pasaules karā zuduši divi bronzas zvani un citas relikvijas. Aiz apmestajiem dēļu griestiem paslēpta jumta konstrukcijas, kas līdz 1864. gadam bija interjera sastāvdaļa.
     Kad esam apcerējuši, kas dievnamā vairs nav atrodams, pievērsīsim skatu tam, kas vēl redzams un labi saglabājies.
     Interjera pašreizējais izskats izveidojies pagājušā gadsimta gaitā. Jau pieminēta apmestu un krāsotu griestu izveidošana. Tai pašā laikā pašreizējo veidolu ieguvis arī altāris. Tā retabls veidojas no diviem kolonu pāriem, kas balsta profilēto dzegu, kura vidusdaļā paceļas pusaplocē un kā rāmis ietver lielo altārgleznu. Visai atturīgs, galdniecisks ir arī kanceles veidojums: poligonālais korpuss pieslienas zāles ziemeļu sienai, korpusa šķautnes rotā nelielas, vītas koloniņas, kas atkārtojas arī jumtiņa laternai līdzīgajā veidojumā. Izliekto uzejas kāpņu margas, tāpat kā altāra sētiņa un laktu margas, darinātas no līdzīgas formas virpotiem balustriem.
     Lielajai telpai, kurā paredzēta vieta apmēram 1000 baznīcēniem atbilstoši ietilpīga ir arī lukta, kuras centrālo daļu aizņem ērģeļu prospekts ar gotiskajiem noformējuma elementiem. 1835. un 1864. gadā ērģeļbūvētājs un ērģelnieks K. Hermans ērģeles pārbūvē, bet 1908. gadā J.Bētiņš tās palielinājis līdz 43 reģistriem, līdz ar to padarīdams Dobeles ērģeles par vienām no lielākajām Kurzemē.
      1895.gadā Dobeles baznīcā atkal risinās remonta darbi. Šajā laikā vācu draudzes mācītājs ir Augusts Bīlenšteins -  senatnes izpratējs, latviešu valodas, etnogrāfijas un senvēstures pētnieks. Godā tiek celti daži senatnes pieminekļi - altārtelpas sienā iemūrē Filipam Drahenfelsam veltīto epitāfiju, vienlaicīgi to labojot un pārkrāsojot, bet Annas Dorotejas fon Tīzenhauzenas kapa plāksni, kura vēl saglabājusi augstā cilnī veidoto figūru apveidus, pieslien pie zāles dienvidaustrumu sienas blakus triumfa arkai iepretī kancelei.
      Kā viens, tā otrs piemineklis pelna, lai tiem pievērstu lielāku uzmanību, jo tie ne tikai izdaiļo baznīcas iekšieni, bet ir arī nozīmīgi Latvijas mākslas pieminekļi.
      Filipa Drahenfelsa epitāfija darināta no akmens. Tās kompzīcija gan vertikāli, gan horizontāli dalās trīs daļās, ko veido arhitektoniski elementi - kolonas, pilastri, antablements un frontons noslēgumā. Tomēr bagātīgais dekoratīvo motīvu klāsts polihromā pasniegumā tiecas izkausēt korekto uzbūvi, pārvēršot piemiņas plāksni ņirbošā greznumlietā, kas piekārta pie gludas, baltas sienas. Epitāfijas centrālo daļu aizņem teksts, kas vēsta par Dobeles pilskunga Filipa Drahenfelsa nopelniem bagāto dzīvi. Virs tā, augšējā taisnstūra laukumā attēlota Kristus auģšāmcelšanās aina, bet blakus izvietoti dižcilšu ģerboņi. Drahenfelss miris 1600.gadā. Ap šo laiku arī radīts šis piemineklis. Par tā autoru tiek uzskatīts Rīgas pilsētas būvmeistars un tēlnieks Berents Bodekers, kura darbi atrodas Rīgas Domā un Sv.Pētera baznīcā.
      Kaut arī ne tik krāšņs, tomēr ne mazāk izcils ir arī otrs pieminētais piemineklis - kapa plāksne 1648.gadā mirušajai Annai Dorotejai fon Tīzenhauzenai, kas kapakmenī attēlota kopā ar saviem mirušajiem bērniem. Plāksnes laukumu ietver viduslaikos pieņemtā shēma at teksta joslām apkārt un medaljoniem stūros, taču medaljonos ievietoti ne evaņģēlistu simboli, bet gan ģērboņi. Centrālajā daļā trijlapja formas iedziļinājumā frontālās pozās attēlotie mirušie, bet brīvajos laukumos, atbilstoši laika garam, izvietoti vēstījumi par pieminētajām personām. Annas Dorotejas fon Tīzenhauzenas kapa plāksne ir viena no nedaudzām šāda tipa piemiņas zīmēm Latvijā.
      Aplūkojot tēlniecības pieminekļus, vēl trešajam objektam - kokā grieztai kristāmtrauka pamatnei, ko veito četras putti figūriņas. 

Tekstu, izmantojot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Dokumentācijas centra un Dobeles novadpētniecības muzeja materiālus, sagatavojusi Dace Čoldere
Meklēšana
Copyright © 2006; Created by MB Studija »