Ausma Bezšķastnaja

LIEC MANĀ SIRDĪ

Liec manā sirdī baltu –

          Tavas skaidrības un miera krāsu,

Lai Tava skaidrība un miers

          man sirdī dzīva top.

Liec manā sirdī sarkanu –

          Tavas mīlestības krāsu,

Lai Tava mīlestība

          man sirdī gaiši deg.

Liec manā sirdī zilu –

          cerības un sapņu krāsu,

Lai cerība un sapņi

manī neizsīkst.

Liec manā sirdī zaļu –

          plašumu un skaisto dabas krāsu,

Lai redzu dabas skaistumu

          un vēlos raudzīt to.

Liec manā sirdī dzeltenu –

          Tava spožuma un saules krāsu,

Lai spožums liek ieraudzīt

Tavu spēka varenību saules žilbumā.

Liec manā sirdī visas varavīksnes krāsas:

Tavu apsolījumu un uzticības krāsas

Dod spēju ticēt brīnumam,

kas žēlastībā pie manis nāk.

Ausma Bezšķastnaja

Visi zina, ka Dievs dzīvo debesīs un tur ir ļoti daudz eņģeļu, kas kalpo Dievam. Lielie izpilda grūtus un sarežģītus uzdevumus, bet mazie gatavojas lieliem uzdevumiem. Dievs Tēvs ir Lielais Skolotājs un Viņš visiem māca dažādas mācības: matemātiku, fiziku, ģeogrāfiju, dabas zinības, valodas un daudz citu gudrību. Eņģeļiem mācīties ļoti patīk, jo var daudz ko uzzināt. Visi eņģeļi ir zinātkāri un nevienam nekad prātā neienāk Dievam Tēvam nepaklausīt, jo tie Dievu ļoti mīl un ciena.

Tad, kad Dievs bija izveidojis zemeslodi tā bija tukša, tur nebija ne Zāles, ne koku nebija arī nevienas puķes.

Pie Dieva pienāca pats mazākais eņģelītis un teica: „ Man tā zeme nepatīk, tā nav smuka tur nekā nav, tāda apaļa ola vien ir.” Dievs pasmaidīja un teica: „Šodien jums būs īpaša stunda, jo gribu jūs lūgt man palīdzēt. Jums jāuzzīmē visdažādākie augi, ar ko varētu apzaļumot zemeslodi. Katrs var zīmēt ko grib un kā izdomā. Lielākie, lai zīmē ko sarežģītāku, bet mazie vienkāršākas lietas.”

Tā nu visi ķērās pie darba. Viņi zīmēja ļoti rūpīgi un ilgi. Sanāca interesanti, skaisti un atjautīgi ar lielu izdomu. Tur bija koki ar augļiem un bez, kupli kā vecāsmātes dziju kamolītis, šmaugi un slaidi kā spieķis tikai ar zariem, dažādi krūmi un puķes, zāle sīka un zāle liela, augsta, puduros un čemuros, stiebraina un bārkstaina, cita ziedoša, cita skaraina, ziedi lieli un mazi – mazītiņi.

„Ļoti jauki,” teica Dievs Tēvs. „bet tagad to visu izkrāsojiet ar kādām krāsām gribiet.”

Atkal visi eņģeļi sāka darboties. Kādi gan tur brīnumi nesanāca! Visdažādākajos krāsu toņos un salikumos. Balts ar sārtam maliņām, lillā, zils, dzeltens un brūns, zaļš un sarkans. Svītriņas un laukumiņi, punktiņi un pumpiņas. Un kādas krāsas, elpa aizraujas, acis žilbst! Un kad Dievs to visu redzēja, Viņš bija pārsteigts un apmierināts.

„Tagad,” Dievs Tēvs teica, „jums jālido un visi šie brīnišķīgie augi jāizstāda pa visu zemeslodi, lai tie būt it visur. Sāciet ar zemeslodes vidu – ekvatoru un ejiet uz abiem Zemes galiem.”

Visi eņģelīši aizlidoja pildīt doto uzdevumu. Nemaz jau tas nebija tik vienkārši. Vajadzēja visu kārtīgi izdomāt un sadalīt, citu stādīt dziļi, citu sekli, bet vēl citu atstāt virspusē. Kur stādīt lielos augus, kur sīkos un maziņos. Tas prasīja pacietību un laiku, un rūpīgu darbu.

Kad tie atgriezās, Tēvs tiem prasīja: „Nu, kā tikāt galā ar šo grūto darbu?”

Eņģeļi priecīgi stāstīja, ka viss labi izdevies, bet daži eņģelīši sadrūma. ”Kas noticis,” Viņš prasīja un tie atbildēja: „Mēs citās vietās sastādījām pārāk daudz, jo tur bija daudz avotu. Gribējās tās vietas izdaiļot un tā iznāca, ka stādu dažās vietās aptrūka. Tur stipri dedzināja saule, zeme bija izkaltusi un vējš tos dzenāja un sijāja. Mums žēl šo tukšo vietu.”

Dievs Tēvs pasmaidīja un teica: „Tas nekas, lai tā arī paliek, tie būs tuksneši. Redzu jūs godīgi esat pastrādājuši. Es esmu priecīgs un apmierināts, ka tik labi ir izdevies apzaļumot zemeslodi.”

Un atkal priekšā iznāca mazais eņģelītis un starojošs teica: „Tēvs, zini man tagad tā Zeme ļoti patīk. Tur tik daudz dažādu augu, dažādi ziedi, tas ir tik ļoti skaisti. Tu redzēji Tēvs?”

„Jā,” atbildēja Dievs, „es redzu un priecājos, ka radīju tik brīnišķīgu zemeslodi un, ka jūs tik uzcītīgi strādājat, lai tā būtu skaista, bet tā ir arī kopjama un saudzējama, lai tas viss neiznīktu un nepazustu nebūtībā.”