Katrai baznīcai piemīt tās īpašā aura, ko veido gan baznīcēni un Dievam raidītās lūgšanas, gan draudzes gani, kuru uzdevums ir palīdzēt ļaudīm atrast vietu pasaulē un Dieva mājoklī. Dobeles vācu un latviešu draudzi gadsimtu gaitā kopuši un vadījuši daudzi mācītāji. Īpaši jāmin vācu draudzes mācītājs Augusts Bīlenšteins, kura draudze īstenībā sastāvēja no latviešiem, jo viņa interešu lokā ietilpa gan latviešu valoda un gramatika, gan latviešu etnogrāfija, pilskalnu pētniecība un to kartografēšana. "Kāds mācītājs, tāda draudze", viņš saka 1895.gada svētku runā un skaistiem un labiem vārdiem piemin savus priekšgājējus abās Dobeles draudzēs. "Johans Rīvijs pirmais tulkojis Lutera katķismu, svētdienu un svētku evaņģēlijus un garīgās dziesmas, un tā pamatu licis visām vēlākām baznīcas un skolas grāmatām un svētiem rakstiem. Heinrihs Adolfijs sarakstījis latviešu gramatiku, to labāko līdz Stendera laikiem. Ar Kristofera Fīrekera nopelniem radās latviešiem pirmās rīmētās dziesmas, kuras vēl tagad mūsu dziesmu grāmatā atrodamas."
Daudzi Dobeles mācītāji pēdējo atdusas vietu atraduši zem baznīcas izbūvētajā velvē, kuru sakārtoja 1745.gadā. Bet A. Bīlenšteina un arī vēlākā ilggadīgā mācītāja Jāņa Straumaņa mirstīgās atliekas guldītas Dobeles kapsētā. Jānis Straumanis dobelniekiem uzticīgi kalpoja no 1906.gada līdz 1940.gadam, viņus ne tikai mierinot, bet arī modinot garīgai dzīvei un mudinot uz labiem darbiem.