SĀKUMS
DIEVKALPOJUMI
     Sprediķi
KALENDĀRS
PASĀKUMI
NOZARES
VĒSTURE
FOTO ALBUMS
RAKSTI
MĒS TICAM
AIZLŪGUMI
KONTAKTI

Dzīvo klusu, šķīstu dzīvi pasaules priekšā, bet neuzskati to par kaut ko īpašu vai labāku, nekā citu cilvēku dzīve; neiedomājies, ka ar miegu vai nomodu cilvēks var nopelnīt Debesu valstību. /M.Luters/

Sprediķi

Mācītāja Oskara Laugaļa uzruna Gavēņa laikā. 03.2020.


Pārdomas šajā laikā.

Visā pasaulē cilvēki Gavēņa laiku pavada kā pārdomu un sagatavošanās laiku. Mēs domājam par Jēzus upurējošo nāvi pie krusta un gatavojamies svinēt pasauli satricinošo, dzīvi mainošo, prieku nesošo Augšāmcelšanos. Protams, šogad viss ir izvērties citādāk, domājot par to vai vīruss paies garām vai nē.

Tradicionāli mēs kā kristieši aizvadām Gavēni, pārbaudot sirdis, nožēlojot grēkus un atsakoties no kaut kā mums svarīga, lai tā identificētos ar Jēzus upuri mūsu labā.

Kādam teologam ir idejas par to, no kā mēs varētu atteikties Gavēņa laikā. No karstas dušas vai mīkstiem matračiem vai gultām, jo ​​mēs esam kļuvuši tik atkarīgi no sava komforta. Tālāk viņš iesaka nelietot mūsu automašīnā esošo audioiekārtu, jo mums ir nepieciešams vairāk klusa laika, lai saklausītu Dievu un pārbaudītu mūsu sirdis. Tālāk viņš ierosina atteikties no Tv izklaides un filmām, jo mēs bieži izmantojam izklaidi, lai apmulsinātu prātu vai tērētu laiku, ko varētu izmantot labākiem mērķiem. Tad viņš ierosina neskatīties spogulī, jo tas veicina iedomību un egocentrismu. Visbeidzot viņš ierosina atteikties no mūsu TV tālvadības pults, jo mēs ienīstam atteikšanos no kontroles pār jebko.

Pagājušajā gadā Twitter darbinieki atlasīja vairāk nekā 44 000 ierakstu, kas saistīti ar vārdu “gavēnis”, lai atklātu vispopulārākās lietas, no kā cilvēki gatavi atteikties Gavēņa laikā. Pieci populārākie ieraksti bija: sociālie tīkli, piemēram, „Facebook” un „Instagram”; alkohols; „Twitter”-s; šokolāde, un, dīvainā kārtā, piektā populārākā lieta, no kuras jāatsakās Gavēņa laikā, bija pats gavēnis.

Acīmredzot ne visiem patīk sevis pašpārbaudes un upurēšanas ideja.

Gavēnis ir neērts gadalaiks baznīcā. Domājams, ka tā tam arī jābūt. Gavēņa laiks mums atgādina, cik ļoti grēks mūs šķir no Dieva un cik tālu Dievs ietu, lai dziedinātu šo atšķirtību. Bībeles fragments par to, kā grēks ienāca pasaulē, kas ir piemērots, šim laikam.

1.Mozus 2:15-17, 3:1-7 15 Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā. 16 Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, 17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd! – Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!” ​ 1Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” 2 Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, 3 bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” 4 Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, 5 jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” 6 Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. 7 Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus.

1. Mozus grāmatas 1. nodaļā Dievs rada Visumu kā gaismas un dzīvības, kārtības un miera, auglības un skaistuma vietu. Tad uz kādas planētas šajā Visumā Dievs cilvēku ievietoja skaistā dārzā ar visvisādu labu pārtiku. Dārzam bija jābūt cilvēka mājām, drošības un nodrošinājuma vietai. Lai cilvēkam nevajadzētu klīst kā izsalkušam klejotājam, kurš meklē pārtiku vai pajumti. Lai viņš nebūtu kā bēglis.

Izlasot Radīšanas stāstu 1. Mozus grāmatā, pārsteidz, kā bēgļu bēdīgā situācija ir pilnīgā pretstatā tam, ko Dievs paredzējis cilvēkam. Dievs nedomāja, ka mēs būsim bez pajumtes, bezpalīdzīgi, neaizsargāti, meklējot līdzekļus, lai paliktu dzīvi. Dievs paredzēja, ka mēs dzīvosim Viņa klātbūtnē un Viņa gādībā.

16Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, 17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd! – Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!”

Ko tad, ja tu nekad agrāk nebūtu dzirdējis par Dievu, ja tev nebūtu Dieva jēdziena un kāds tev lasītu 1. Mozus grāmatu 1 nodaļu līdz 2-ās nodaļas 15-am pantam - kā tu raksturotu Dievu? Tas patiešām ir svarīgs jautājums. Mūsu uzskati par Dieva raksturu ietekmē katru mūsu dzīves jomu, sākot no mūsu identitātes un mērķa izjūtas līdz pat tam, kā mēs attiecamies pret ierobežojumiem COVID-19 dēļ, ciešanām un nāvi.

Kāds teologs ir teicis: “Mūsdienu cilvēku dzīvē vislielākā vajadzība ir atklāt patieso Dieva identitāti... Ja ticīgie patiešām izprastu Dieva raksturu, personību un dabu, tas mainītu viņu dzīves.” Ko tad no citētās Rakstu vietas   mācāmies par Dieva raksturu un dabu?

Pirmkārt, Radīšanas stāsts mums atklāj Dieva labestību. Ja es nekad nebūtu dzirdējis par Dievu, man nebūtu Dieva jēdziena un kāds man iepazīstinātu ar 1. Mozus grāmatas pusotru nodaļu, es būtu satriekts par Dieva labestību. Vai jūs neredzat Dieva labestību, veidojot šo skaisto, sakārtoto Visumu, kas piepildīts ar gaismu un dzīvību? Vai jūs neredzat Dieva labestību, cilvēka radīšanā un vēl nodrošinot ar bagātīgu pārtikas klāstu, paveicamu darbu un tuvām attiecībām ar Dievu?

Tas atgādina stāstu par jauniesauktu karavīru kara laikā, kurš rakstīja savai mīļotajai. Teksts bija šāds: “Es tevi mīlu. Es mīlu Tevi. Es mīlu Tevi. Toms." Telegrāfa operators sacīja: “Dēls, to pašu maksājot vari nosūtīt vēl vienu vārdu.” Un viņš uzlaboja savu vēstījumu: “Es tevi mīlu. Es mīlu Tevi. Es mīlu Tevi. Sirsnīgi, Toms.”

Radīšanā Dievs saka: “Es tevi mīlu. Es mīlu Tevi. Es mīlu Tevi."

Daudzi no mums apliecina savu mīlestību pret Dievu: “Es mīlu tevi, es mīlu tevi, es tevi mīlu”, bet, kad dzīves pārbaudījumi uznāk, mūsu nodošanās Dievam drīzāk atgādina “sirsnīgu”(te man nāk prātā kolēģis, kurš sveicot, enerģiski krata tavu roku un saka: ”Sveicu, sirsnīgi!”), nevis mīlestības pilnu. Ņemot vērā visu, kā esam svētīti, mums vajadzētu būt pārņemtiem ar Dieva labestību.

Dītrihs Bonhēfers bija vācu mācītājs, kurš Otrā pasaules kara laikā nostājās pret nacistiem. 1943. gadā gestapo viņu arestēja un ieslodzīja koncentrācijas nometnē, kur viņam tika izpildīts nāvessods. Neilgi pirms tam, Bonhēfers rakstīja draugam vēstuli: “Nekad nešaubies, ka es ar pateicību un prieku dodos pa ceļu, pa kuru mani ved. Mana līdzšinējā dzīve ir Dieva labestības pilna, un manus grēkus sedz krustā sistā Kristus piedodošā mīlestība.” Tā rakstīja cilvēks, kuru gaidīja nāvessods, bet viņš bija piepildīts ar pateicību un Dieva klātbūtnes apziņu. Viņš uzticējās Dieva labestībai.

Ādama un Ievas grēks dārzā sākās, kad viņi šaubījās par Dieva raksturu. Ar tikai vienu jautājumu un vienu izaicinājumu čūska Ievas prātā spēja radīt šaubas par Dieva labestību. “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” 2 Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, 3 bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!”

Un tūdaļ sātans ieraudzīja iespēju: “Mirt jūs nemirsiet”,  sacīja čūska, pretrunā Dieva teiktajam, „jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!”

Čūska iedveš cilvēka prātā pārliecību par netaisnīgu Dievu. Dievs jums ir parādā laimi, tā vedina domāt velns. Dievs jums ir parādā varu. Dievs jums ir parādā skaidrojumu uz katru jūsu jautājumu: “Kāpēc?”

Ādams un Ieva uz brīdi aizmirsa visu skaistumu un krāšņumu, ko Dievs viņiem bija piešķīris. Tā vietā viņi aizrāvās ar vienu lietu, ko Dievs viņiem bija liedzis. Un viņi sāka attaisnot gan savu grēku, gan savu egocentrismu. Viņi aizmirsa Dieva labestību un svētumu. Un mēs darām to pašu, kad koncentrējamies uz lietām, kuras mums tiek liegtas, nevis uz daudzajiem veidiem, kā Dievs mūs ir svētījis.

Izpratne par Dieva labestību rāda atšķirību starp ticību Dievam un uzticību Dievam. Domāju, ka mēs visi ticam Dievam. Problēma ir tā, ka daudzi no mums patiešām neuzticas Dievam. Kāda atšķirība? Uzticēšanās nozīmē atteikšanos no savas dzīves kontroles, atdodot to  Dievam. Uzticēšanās nozīmē pakļauties Dieva ierobežojumiem, pat ja jūs tos nesaprotat. Uzticēšanās nozīmē zināt, ka Dievs nav jums parādā.

Ja Dievs saka: “Neēd no šī koka”, tad neēd no tā. Ja Dievs aiztur kādu svētību vai pieļauj kādas ciešanas vai neatbild uz izmisīgu lūgšanu tādā veidā, kā jūs vēlaties, lai atbild, vai jūs varat pieņemt šo situāciju ar pateicību un prieku? Uzticēties Dievam nozīmē turpināt slavēt Dievu  par to, ko jūs zināt par Viņu, tā vietā, lai apšaubītu to, ko nezināt par Dievu.

1990. gada 21. novembrī Bils Ērvins kļuva par pirmo neredzīgo cilvēku, kurš nogāja visu Apalaču taku - nelīdzenu tuksneša taku, kas stiepjas vairāk nekā 2100 jūdzes(3508 km) no Springera kalna, Džordžijā, ASV (kartē virs Atlantas pilsētas) līdz Menas pavalstij, gandrīz līdz Kanādas robežai. Apalaču taka vijas caur 14 pavalstīm un prasa 5-7 mēnešus ejot kājām. Ērvins sava ceļa atrašanai neizmantoja kartes, kompasus vai citas tehnoloģijas. Viņš paļāvās uz savu pavadoni suni Orientu, kas vadīja viņu pāri kalniem un gravām un pāri upēm. Viņš paklupa apm. 5000 reižu, kā savā grāmatā „Skarbās takas vilinājums”(2006.g., Zvaigzne) piemin Bils Braisons.

Bils Ērvins bija dusmu vadīts cilvēks alkohola atkarībā, ar četrām neveiksmīgām laulībām un cīnījās ar depresiju, kad sāka zaudēt redzi. Dažus gadus vēlāk Bils kļuva par kristieti, kopā ar dēlu apmeklējot Anonīmo Alkoholiķu sapulces. Viņa depresija izgaisa, viņa dzeršana beidzās, jo Bils piedzīvoja pestīšanu, iegūstot jaunu cerību un prieku. Pateicībā viņš lūdza: “Kungs, es esmu tik pateicīgs par visu, ko Tu man esi devis, un visu, ko Tu esi darījis manis labā. Ja es kaut ko varu darīt, lai pateiktos Tev, es vēlos, lai Tu zini, ka es to darīšu, lai kas tas arī būtu.”

Drīz vien Bils juta, ka Dievs viņu aicina doties pa Apalaču taku. Bils nebija cilvēks, kas daudz laika pavada ārā. Viņam nebija lielas intereses par pārgājieniem vai kempingiem. Viņš nebija  ne atlētisks, ne sportiskā formā. Un tagad viņš bija pilnīgi akls. Kāpēc lai viņš uzņemtos kaut ko tik riskantu? Ikvienam, kurš viņam lūdza paskaidrojumu, Bils vienkārši teica, ka Dievs viņam to esot teicis. Bils vēlāk par pārgājienu rakstīja: “Pirmais nepārprotami skaidri, ko es kā akls cilvēks izdarīju, bija lūgšana, kurā es lūdzu Dievu uzņemties rūpes par manu dzīvību.”

Ērvina kungam, kurš mira 2014. gada 1. martā 73 gadu vecumā, pārgājiens bija kā pestīšanas akts. Un, kad vien viņam bija izdevība, viņš citēja pirmo pantu, kuru viņš iemācījās kā kristietis, no apustuļa Pāvila 2. Vēstules korintiešiem 5:7: “ jo mēs dzīvojam ticībā, nevis redzēšanā.” Padomājiet, cik lielu mierinājumu šis aklais cilvēks guva no šī panta: “jo mēs dzīvojam ticībā, nevis redzēšanā.”

Ja jūs patiešām saprastu Dieva labestību, vai jūs uzticētu Viņam savu dzīvi? Vai tas mainītu jūsu prioritātes vai attieksmi? Kā Dievs varētu tevi lietot, ja tu viņam nodotu visu savas dzīves kontroli? Šis viss Gavēņa laiks( šogad arī sociālās distancēšanās laiks)ir paredzēts, lai pārdomātu Jēzus upuri mūsu labā. Ja esi godīgs pret sevi, vai esi iestrēdzis ticības fāzē, vai arī esi pārgājis uz uzticēšanos Dievam? Vai mēs patiesībā spējam uzlūkot Gavēņa/Ciešanu laika simbolus - pātagu, naglas, ērkšķu vainagu un krustu - un varam turpināt apšaubīt Dieva labestību?

Radīšanas stāsts mums atklāj Dieva labestību. Ādama un Ievas grēks dārzā sākās, kad viņi sāka apšaubīt Dieva raksturu, Viņa labestību. Dieva labestības izpratne veido un atklāj atšķirību starp ticību Dievam un uzticību Dievam.

Vai tu Viņam uzticies? Vai tu pietiekami uzticies Viņam, lai pilnībā atdotu Viņam savu dzīvi?

Āmen.

Meklēšana
Copyright © 2006; Created by MB Studija »