Prāts nepazīst citu mieru, kā vien to, ka ļaunums rimstas. Bet tiem, kuri priecājas Dievā, pietiek ar to, ka viņiem ir miers ar Dievu, viņi paliek vīrišķīgi arī bēdās un neprasa pēc tā miera, kuru dod prāts. Viņi stāv stingri un gaida iekšējā spēkā caur ticību, nejautādami, vai ļaunums būs īslaicīgs, ilgstošs, pārejošs vai mūžīgs, viņi nedomā un neraizējas arī par to, kāds būs gals, bet – ļauj Dievam valdīt. Redzi, tas ir krusta miers, Dieva miers, sirdsapziņas miers, kristīgs miers, kas paveic to, ka cilvēks arī ārēji ir mierīgs, mierā ar visiem un neatņem mieru nevienam. Tas ir Dieva darbs, kas nav pazīstams nevienam, kā vien tam, kas to ir pieredzējis. /M.Luters/