Svētie Raksti ir Dieva vārds, kas uzrakstīts un ietverts burtu zīmēs – gluži kā Kristus, mūžīgais Dieva vārds, ir apslēpts cilvēcībā. Un kā pasaule izturas pret Kristu, tāpat tā izturas arī pret rakstīto Dieva vārdu. Salīdzinājumā ar citām grāmatām šī Grāmata tiek uzlūkota kā tārps, nevis kā grāmata. Jo tai nekad netiek dots tāds gods – tāda studēšana, lasīšana, pārdomāšana, apcerēšana un lietošana – kā visiem daudzajiem cilvēku rakstiem un sacerējumiem. Labi vēl, ja Raksti tiek tikai nomesti kaktā. Citkārt tie tiek arī saplēsti, krustā sisti un pakļauti dažādām mokām – cilvēki tos skaidro, groza un staipa pēc sava prāta, pielāgodami visām savām ķecerīgajām, patvaļīgajām iedomām, un galu galā Dieva vārds tiek pilnīgi izpostīts, nonāvēts un aprakts, izstumts no pasaules un aizmirsts. Taču tam atkal ir jānāk gaismā; te nelīdz nekāda pretošanās un aizstāvēšanās. Tādēļ tā ir laba zīme, ja kādam tiek dota šī dārgā dāvana – mīlestība un patika pret Rakstiem, prasme tos lasīt un augstu novērtēt. Tādu cilvēku Dievs noteikti cels godā. /M.Luters/